Paula D.

Autors: Maksims Solomatins Kategorija:

Redzes lāzerkorekcija. Iespaidi

Bērnībā man bija laba redze. Vienmēr redzēju pa gabalu, kāds transports nāk. Skolā biju no tiem bērniem, kurus pārsēdināja aizmugurē, lai pirmās rindas atbrīvotu tiem, kas slikti redz tāfeli. Visās redzes pārbaudēs nekādu problēmu nebija.

Viss mainījās 5.klasē, kad pusgada laikā nemanot pārsēdos arvien tuvāk tāfelei un skolotājas rokraksts uz tāfeles likās arvien neskaidrāks. Arī televizoru komfortablāk skatīties bija, piesēžoties nedaudz tuvāk. Pavisam drīz pienāca skolas ikgadējā veselības pārbaude, kurā pārbaudīja arī redzi. Gāju uz to bez nekādām bažām, jo iepriekš cipariņu nolasīšana man nekādas grūtības nesagādāja. Daži klasesbiedri gan satraucās, ka brilles aizmirsuši mājās. Tad tā arī pirmo reizi sapratu, ka nolasīt spēju vairs tikai augšējās rindas. Skolas medmāsa uz mani mazliet bažīgi skatījās un noteica apmeklēt acu ārstu. Tā nu uzreiz pierakstījos un aizgāju. Spriedums: tuvredzība, gandrīz -2 dioptrijas, brilles tālumam (tāfelei, televizoram). Pirmo reizi pie acu ārsta uzliekot briļļu sagatavi, pat nobrīnījos, ka iespējams tik labi redzēt un ka mana redze varētu būt labāka; iepriekš to bija grūtāk apzināties.

Tā es tiku pie savām pirmajām brillēm, tās man labi kalpoja līdz pat brīdim, kad brilles jau uzskatīju par savu pagātni. Jo mana redze tā arī stāvēja. 10 gadu laikā varbūt pasliktinājās par pusdioptriju. Brilles pastāvīgi tā arī nesāku lietot, jo sev iegalvoju, ka tās traucē, turklāt, tā kā redze nepasliktinājās, acu ārsts taču tās man bija nozīmējis tikai tālumam. Mani paziņas brilles pastāvīgi valkāja pat ar mazākām dioptrijām, daudziem bija lēcas. Lēcas es “norakstīju” jau sākumā, jo zināju, ka man nepatiks ar tām “čakarēties”. Tomēr, lai gan biju ļoti pieradusi pie sava mazliet miglainā skata tālumā (ko pamanīju tikai, kaut ko tālu lasot vai uz ielas cilvēkus atpazīstot pēc gaitas vai apģērba, nevis sejas, ko skaidri neredzēju), lai gan bieži pamanīju to, ko nepamana cilvēki ar labu redzi, es sev atzinu, ka tuvredzība man traucē. Brilles un lēcas es spītīgi neliku, briļļu maks tomēr man vienmēr bija somā, jo bieži ievajadzējās. Tā jau no kādiem 15-16 gadiem sāku sapņot par redzes lāzerkorekciju. Zināju, ka tas nav lēti, un sāku krāt naudu. Pagāja daži gadi, naudiņa gandrīz bija sakrāta, teorētiski operāciju jau drīkstēju veikt. Tomēr vēl pāris gadus nogaidīju. Atradu, ka Lietuvā šo operāciju veikt ir krietni izdevīgāk. Jau lēnām sāku gatavoties šim ceļojumam. Bet nesteidzos, kā kaut ko vēl gaidīdama.

Kādā vasaras vakarā skatījos Facebook. Pēkšņi man pilnīgi nejauši parādījās Dr. Solomatina acu centra lapa ar ļoti izdevīgu akciju. Šis piedāvājums uzreiz piesaistīja, jo daudz komfortablāk operāciju veikt savā valstī un savā pilsētā, cenu atšķirību vairs nebija. Protams, uzreiz meklēju atsauksmes par šo centru, tās parādījās un es sapratu, ka šis ir pa īstam. Pieteicos uz pārbaudi.

Par pārbaudi biju mazliet noraizējusies – ja nu man nav pareizo acs parametru, un es nedrīkstu veikt lāzerkorekciju un nekad neiegūšu perfektu redzi. Mierināja doma, ka iepriekš taču acu ārsts neko tādu nebija teicis un maniem vecākiem arī nebija nekādu patoloģiju. Pārbaude bija diezgan ilga un pamatīga – daudz aparātu. Pareizi – tās taču acis, tur viss kārtīgi jāizpēta. Ik pa laikam baidījos, ka pasaka: “Atvainojiet, bet jūs neatbilstat operācijai.” Tāpēc lūpas savilkās vieglā smaidā, kad ārste paziņoja: “Jūs drīkstat veikt operāciju, visi parametri ir labi. Reģistratūrā pierakstieties uz Lasik redzes operāciju!” Ja uz pārbaudi biju jūlija beigās, tad uz operāciju pierakstījos tikai septembra sākumā. Iemesls? Vasara. Man nepatika doma par atteikšanos no saules, jūras, pludmales, ja ārā ir +30 un draugi turp vien aicina. Izlēmu mazliet nogaidīt, jo septembrī tomēr sākas mierīgāks ritms un saule arī vairs nav tik spoža.

Tā otrdiena atnāca drēgna un lietaina. Priecājos, ka nebija spoža saule kā iepriekšējā dienā. Tāpēc bez mazākajām raizēm visu dienu biju gatava pavadīt mājās gulšņājot. Uz operāciju bija jāierodas plkst. 10 no rīta. Mazu mirkli vēl pārņēma šaubas, ka varbūt tomēr varu palikt pie lēcām vai brillēm un nedoties uz acu centru šodien. Bet nē, protams, nē, es taču gribēju doties jau vairākus gadus un, protams, devos. Ierodoties saņēmu nomierinošas un atsāpinošas tabletes, kā arī pilienus dezinfekcijai. Iedeva arī maisiņu ar vitamīniem un pilieniem pēcoperācijas periodam. Mēs, neliela grupiņa, kam šī diena solīja dzīvi jauna kvalitātē, māsiņas pavadībā devāmies uz operāciju korpusu. Atpūtas telpā ar pieticīgo apgaismojumu saņēmām inventāru – halātu, bahilas, cepurīti -, kā arī noderīgu informāciju un visas instruktāžas. Tika saņemtas atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.

Bija pienācis laiks. Pirmā bija kāda sieviete, kurai veica mazliet citādu operāciju nekā pārējiem. Mums tikmēr piedāvāja nomierinošu dzērienu, ko arī pieņēmām. Jutos mierīgi, lai gan iepriekšējā dienā bija skatīti operācijas videoklipi un saņemtas konsultācijas no kursabiedra, kurš pirms pāris mēnešiem operāciju veica Lietuvā. Viņš atzina, ka nekas baigi patīkams nav, tomēr var viegli paciest. Un teica, ka noteikti ir vērts. Telpā atgriezās sieviete, kurai  tikko jau veica operāciju. Tas gan bija ātri. Mēs, pārējie, nu saskatījāmies, kurš tad būs nākamais. Tobrīd negaidīju, ka māsiņa no visiem izsauks tieši manu vārdu. Cēlos kājās un tad sajutu trīcošos ceļus, satraukumu kaut kur dziļi sevī un acis, kas centās izlauzt vieglas panikas asaru. Dziļi ievilku elpu un māsiņai pēc apjautāšanās atbildēju, ka viss kārtībā.

Nokļuvu operācijas zālē. Neko daudz tur nepētīju, manīju vien kādas iekārtas un dažus cilvēkus. Apgūlos uz kustīgas kušetes, saņēmu anestēzijas pilienus. Operācijas laikā nedomāju par videoklipā redzēto operācijas gaitu, tāpēc centos nepievērst īpašu uzmanību, kad nostiprināja plakstiņu. Kad saņēmu nelielu spiedienu uz aci, tas nelikās kaut kas vairāk par to, it kā pati ar plaukstu būtu uzspiedusi uz aci. Tā kā anestēzija darbojās labi, man likās, ka viss notiek tā kā acs priekšā nevis ar pašu aci. Joprojām nedomāju. Pāris sekundes iedarbojās lāzers, sajutu tādu kā karsta lodāmura aromātu. Tad viss, pāris darbības ar aci, mitrinoši pilieni un tad jau mana acs beidzot bija atkal aizvērta. Bet tā jau bija cita acs – acs, kas zaudējusi tuvredzību uz visiem laikiem. Tad visas darbības atkārtojās ar otru aci. Jā, tas bija ātri. Visa operācija ir ātra. Viss ir beidzies pirms vēl tu paspēj saprast, ka tas ir sācies. Pāris mirkļus pagulēju uz šī operāciju galda, tad vēl pāris minūtes – uz kušetes blakus telpā.

Kādas sajūtas? Uzreiz atverot acis, priekšā ir tāda neliela migliņa, nevar saprast, vai kaut kas ir mainījies. Mazliet grūti fokusēt redzi. Bet tad vienā brīdī tu pamani, ka skaties tā kā caur aizsvīdušu logu un tas, ko tu redzi tam cauri – tas ir skaidrs, ar noteiktām līnijām, tas, ko tu agrāk neredzēji. Tajā brīdī nāk atklāsme, ka operācija ir izdevusies. Ārste ātri veica pirmo elementāro pārbaudi un atzinat, ka viss kārtībā, jānāk nākamajā dienā un tad pēc nedēļas.

Devos atpakaļ pie pārējiem. Spēju tikai bilst: “Viss kārtībā, tas bija ātri, nekas nesāpēja, neko daudz nejutu, skats kā pa aizsvīdušu logu, kam cauri viss skaidri saskatāms.” Teicu, ka viss ir labi un ka nav nekas traks, un ka noteikti ir tā vērts, un ka būs labi.

Paņēmu savas mantas, uzliku saulesbrilles, apbruņojos ar lietussargu un devos atpakaļ uz reģistrāciju. Saņēmu pārējos dokumentus un kopā ar savu pavadoni (vecmāmiņu) devāmies mājup. Principā man nevajadzēja pavadoni. Jutos pietiekami labi, ka pati arī bez problēmām būtu tikusi mājās. Vieglā migliņa pieturējās, bet cauri varēja redzēt. Pēc neilga laika gan sajutu vieglu graušanu, bet devos pagulēt.

Pamodos un atvēru acis. Perfekti atmiņā atsaucās bērnība – no pretējā plaukta lasīju grāmatu muguriņu uzrakstus. Iepilināju pilienus un pastaigāju pa dzīvokli, paskatījos pa logu. Jā, šķiet, ka būs labi. Ar telefona spaidīšanu gan neaizrāvos, veicu vien pāris zvanus ar labajām vēstīm. Pārsvarā gulēju, jo neko citu īsti nebija, ko darīt, nemaz arī negribējās.

Nākamajā dienā devos uz lekcijām. Atklāt sakot, nekādu lielo atšķirību nejutu, jo auditorijā biju pieradusi sēdēt ar brillēm, tāpēc viss bija skaidrs tāpat. Atšķirība bija tikai tajā, ka nu taču man vairs briļļu nebija. Es redzēju tāpat. To, ka ārā arī pa gabalu jau visu redzu, aptvēru palēnām. Arī kursabiedri neko nemanīja, jo brilles jau ikdienā neliku. Pēc skolas devos pie ārsta, man paziņoja, ka viss ir ļoti labi priekš pirmās dienas. Satiku vienu no vakardienas “cīņu biedriem”, viņš arī priecīgs; viņam tikai maziņš asinsizplūdums vienā acī, bet tā pavisam normāla parādība.

Arī nākamās nedēļas vizītē atzina, ka viss kārtībā. Tad visi miglainie skati bija pazuduši un priekšā vērās dzidra, koša un skaista pasaule. Laba sajūta, ka vairs mazajā somā nevajag iestūķēt briļļu maku, ka  vairs, apsēžoties pie stūres, nav pa somu jārakājas pēc tām brillēm. Ka visu var redzēt un saskatīt tāpat – bez rāmja apkārt un miglainajām maliņām.

Vienīgi pirmajā mēnesī mazliet jāpiecieš neērtības: uzmanīgi jāmazgā seja, nevajag aiztikt acis, ārā jāvalkā saulesbrilles (arī ja nav saules), nedrīkst apmeklēt pirtis un baseinus. Bet viss – pēc tam dzīve atkal ir tāda pati kā iepriekš, tikai labāka.

Vēlos šo operāciju ieteikt visiem, kas to vēlas, un iedrošināt visus, kas mazliet baidās. Jā, pati operācija nav SPA procedūra, bet tās ir nieka 10 minūtes, kuras nemaz pēc tam lāgā neatceras. Pēc operācijas uzreiz var doties mājās, nākamajā dienā jau pilnvērtīgi atsākt ikdienas darbus. Jāsadzīvo vien ar dažiem īslaicīgiem ierobežojumiem. Bet ieguvums ir nesalīdzināmi lielāks – laba un skaidra redze!